Sākot rakstīt šo blogu, apsolīju sev, ka te būs tikai pozitīvi ieraksti. Domāju, pasaulē jau tā ir tik daudz negatīvā, kāpēc gan man šos "krājumus" vēl papildināt? Bet kā nav dienas bez nakts, labā bez sliktā, tā nav arī prieka bez skumjām. Un te nu es esmu ar savām pārdomām par dzīvi un nāvi.
It kā pašsaprotami - cilvēks jau dzimstot ir lemts nāvei. Bet lielais vairums no mums dzīvo dzīvi daudz nedomājot par tās neizbēgamo galu. Arī es piederu pie šī vairuma. Tomēr, kad mūžībā aiziet kāds no ģimenes, draugiem, paziņām, tas nāk kā trieciens. Diemžēl arī manas pārdomas izraisījis šāds trieciens. Un vēl jo sāpīgāk, ka šis cilvēks bija tik jauns! Nespēju nedomāt par to, cik pēkšņi viss var mainīties - ir cilvēks un te viņa vairs nav. Un biedējošākais, ka tas var notikt ar jebkuru un jebkurā brīdī.
Esmu lasījusi vairākas grāmatas par pēcnāves dzīvi un reinkarnāciju. Ar prātu jau saprotu, ka būtībā esam nemirstīgi, mūsu dvēseles dzīvo mūžīgu dzīvi, ka cilvēkam nomirstot, viņa dvēsele dodas mājup, tomēr tas nemazina šoku, pārdzīvojumu un sāpes par šo aiziešanu, jo īpaši, ja jāzaudē ģimenes loceklis. Visgrūtāk ir vecākiem, jo nekas nevar būt briesmīgāks kā zaudēt savu bērnu. Grūti ir mums, kas paliekam, tam, kurš aizgājis jau ir viegli un labi. Agrāk vai vēlāk mums visiem jātiek galā ar zaudējumiem. Un reizi par visām reizēm jāsāk dzīvot pilnasinīga dzīve, lai, pienākot mūsu stundai, nebūtu ne kripatas žēluma vai rūgtuma.
Visdziļākā līdzjūtība Pīču ģimenei zaudējot savu mīļoto dēlu un brāli!
Madara
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru