Audzinot bērnu, mēs vēlam viņam visu to labāko, rūpējamies, lai viņš būtu vesels, sekojam līdzi viņa ēdienkartei, sūtām skolā, uz dažādiem pulciņiem, sporta nodarbībām, mācām bērnam ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir labs un kas ir ļauns. Esam vecāki, mūsu uzdevums ir audzināt, zināmā mērā - vadīt bērna dzīvi, sniegt viņam visu nepieciešamo veiksmīgas patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Bet kā ir ar mums pašiem? Cik daudz nodarbojamies ar sevis audzināšanu, vadīšanu, cik daudz lietojam vecāku iemācītās gudrības?
Ar mani ir tā - ēdu visu, ko kārojas, neko sev neliedzot, ar fiziskām aktivitātēm nenodarbojos, jo nav jau laika. Arī jaunas zināšanas apgūt nesteidzos, jo... nav jau laika! "Nav laika" ir mans mīļākais attaisnojums, es taču esmu mamma, audzinu dēlu, kad tad man var būt brīvs laiks tam visam?! Ja arī citi uz to uzķeras, tad no sevis patiesību nenoslēpsi. Un patiesība ir tāda, ka sevi par maz audzinu, ir par maz disciplīnas. Liekas jau, kas tur slikts, ja gribas sevi palutināt?! Bet vai tiešām lutinot sevi ar saldumiem un nebeidzamu laiskošanos brīvajos brīžos sev darām labu? Arī sevi vajag audzināt tāpat kā audzinām savus bērnus, vajag vadīt savu dzīvi, pievērst sev nepieciešamo uzmanību, rūpēties par sevi. Vai tad arī sev nevēlam visu to labāko? Protams, strādāt ar un pie sevis ir ļoti grūti, bet arī bērna audzināšana nav viegla, un tāpēc vien, ka tas ir grūti, mēs taču nesakam bērnam, lai viņš audzina sevi pats!
Mums visiem gribas skaistu, interesantu un veiksmīgu dzīvi, bet vienīgais ceļš uz to ir darbs ar sevi! Lai labi panākumi sevis audzināšanā gan Jums, gan man!
Madara
P.S. Atcerējos, ka ģimnāzijas laikā draudzenei bieži patika teikt:"Audzini raksturu, Madariņ!" Kopš tā laika ir pagājuši teju 6 gadi un beidzot esmu sākusi pildīt viņas padomu! :)
