Jautājumi / Questions

pinterest.com

Viss, kas mums pieder, ir šis mirklis! Un nekas vairāk. Bet kāpēc tad es dzīvoju tā it kā man piederētu mūžība? Tā it kā mana dzīve nekad nebeigsies? Kāpēc atkal un atkal atlieku to dzīvi kādu patiesi vēlos? Un kāpēc visus šos jautājumus sev uzdodu tikai tad, kad saskaros ar kāda cilvēka zaudējumu? Un vēl es sev vaicāju, vai tiešām Dievs darījis gudri paturot pie sevis to, cik garš mūžs mums katram atvēlēts? Varbūt, zinot savas dzīves ilgumu, mēs vairāk novērtētu ne tikai laiku, kas mums dots, bet arī cilvēkus un notikumus, kas ir mūsu dzīvē? Bet varbūt arī ir labāk, ka nezinām savas dzīves ilgumu. Bet zinu to, ka beidzot gribu atvērt acis un saprast, ka tieši šis brīdis ir tas, kurā jādzīvo, jārada un jārīkojas. Jo, kā jau teicu, nekas vairāk par šo mirkli mums nepieder.

Everything we got is this moment! And nothing else. But why do I live as if I own all eternity? Why do I live like my life will never end? Why do I keep delying a life I want to live over and over again? And why do I ask all these questions just now when I have lost someone? I keep questioning to myself whether God did the right thing to disclose our life expectancy from us? Maybe  if we know how long we will live, we would more appreciate the time, people and events that are given to us. But maybe it's better not to know how long will be our life.

As I said, everything we got is just this moment and we have to understand that we can live, create and enjoy the life only in this moment.

Madara