Pagājis krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta. Nekur jau nebiju pazudusi, tikai izdzīvoju pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Ilgi gaidītais nu ir kļuvis par realitāti, un man ir tas gods nest Zaķa kundzes vārdu!
Vēl pavisam nesenā pagātnē domāju:"Apprecēties - tā ir tikai tāda formalitāte! Ko gan tas varētu mainīt manā dzīvē? Jā, uzvārds būs cits - vīra, pirkstu rotās gredzens, bet visticamāk, ka tas arī viss. Bet tagad, kad esmu kļuvusi par sievu savam vīram, manas domas ir mainījušās. Mūsu kāzas bija pavisam mazas, tikai mēs paši un mūsu vedēji. Tomēr ir palikusi sajūta, ka šie tiešām bija mūsu svētki, mūsu īpašais brīdis. Sagatavošanās darbu nebija daudz, līdz ar to nejutos ne noskrējusies, ne nokreņķējusies par dažādām nebūšanām, un mēnesis, kas bija jāgaida līdz lielajam datumam, pagāja patīkamā satraukumā un gaidās.
Un tātad! Kas ir mainījies, kopš esmu precēta sieviete? Protams, ka sajūtas. Par spīti ikdienas rūpēm, raizēm un pienākumiem, kas palikuši nemainīgi, liekas, ka mūsu attiecības sākušās no jauna. Gribas lutināt, čubināt, apskaut, skūpstīt un vienkārši būt kopā ar savu mīļoto vīru. Jūtos novērtēta kā sieviete, jo viņš ir turējis savu solījumu, ko deva dāvājot man saderināšanās gredzenu, un apprecējis mani. Tieši tagad esam kļuvuši par īstu, stipru, vienotu ģimeni. Par Zaķu ģimenīti! Kā teica mūsu laulības ceremonijas vadītāja:" Dzīvot kopā var arī tāpat, radīt un audzināt bērnus var arī tāpat, bet tikai tad, kad divi jauni cilvēki ar saviem JĀ vārdiem apliecina vēlmi kļūt par vīru un sievu, tas kļūst nopietni!"
Visam priekam klāt ir kāds praktisks ieguvums, kas sagādā īpašu prieku - vairs nav jāmulsts un jāmeklē vārds, kurā apzīmēt savu mīļoto, varu droši teikt: "Mēs ar vīru!"
Jaukus notikumus Jums katru dienu!
Madara
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru