Realitāte

Vakar vakarā ar māsu izvērtās visai spraiga saruna. Runājām par to, ka nav iespējams kaut ko mainīt savā dzīvē, jo nav jau izvēles. Un tā vārds pa vārdam, līdz sarunas kulminācijā māsa man saka:" Madara, tu laikam esi atrauta no realitātes!" Un man vairs nebija, ko teikt.

Atrauta no realitātes... Var jau būt, ka tā, bet tas nenozīmē, ka šī realitāte ir zudusi arī no manas atmiņas. Ļoti spilgti atceros savu neseno dzīvi ar darbu, studijām un visu pārējo. Celšanās uz darbu četros no rīta, kam seko garas stundas, kas pavadītas uz kājām, skriešana uz transportu (reizēm arī bezcerīga skriešana tam pakaļ), studijas, mājasdarbi, kursadarbi, neskaitāmas kafijas krūzes, pārgurums un negulētas naktis. Nemitīga kustība, skriešana, steidzami darbi, kuri nekad nebeidzas. Un kur tad vēl attiecības ar mīļoto vīrieti, tikšanās ar draugiem, sarunas ar ģimenes locekļiem... Plus vēl tam - naudas nekad nav tik daudz, cik vajag! Tikpat nebeidzami kā darbi ir arī rēķini un ikdienas tēriņi - īre, komunālie maksājumi, sabiedriskais transports, telefona rēķini, interneta rēķini, ēdiena pirkšana, automašīnas uzturēšana, kredīts. Ak, jā, bet gribas taču būt arī skaistai! Tātad piesummējam apģērbu, apavus, manikīru, pedikītu, vaksu un reizi pa reizei arī frizieri. Tas viss saveļas lielā, lielā vāvers ritenī, kas nekad nebeidz griezties un piespiež skriet arvien ātrāk un ātrāk! Bet kā tad ar iekšējo pasauli? Ar garīgumu, mieru, līdzsvaru un saskaņu? Kā ar atpūtu un vaļaspriekiem? Un vienkāršu būšanu?

Ilgi tas viss bija mana vienīgā realitāte. Tomēr nu jau kādu laiku mana dzīve ir krasi mainījusies. Par viesiem 180 grādiem! Kā jau minēju, pēc dēla nākšanas pasaulē, pārcēlāmies uz laukiem, savu dzimto pusi. Šie tiešām ir īsti lauki, mazs pagastiņš Latvijas nomalē. Un kāda ir mana šī brīža realitāte? Lielākā daļa manas dienas paiet rūpējoties un audzinot dēlu. Jā, darāmā ir daudz, vēl jo vairāk tādēļ, ka vīrs nevar palīdzēt, viņam tāds darbs, kas noris prom no mājām. Tomēr dzīve, kas man ir tagad, nav salīdzināma ar to, kāda tā bija agrāk. Viss notiek daudz lēnāk, mierīgāk, apkārt valda klusums un absolūts steigas trūkums. Man beidzot ir laiks sev, savām domām, grāmatu lasīšanai, rokdarbiem, pastaigām, sarunām ar tuviniekiem un draugiem. Visam tam, kam agrāk laiku nespēju atrast. Bet pats lielākais ieguvums ir laiks, kas pavadīts kopā ar dēlu. Reiz draudzene vaicāja, vai man negriboties atkal strādāt. Un mana atbilde bija - nē, negribas gan! Viņa izbrīnījās - kā tad tā? Pavisam vienkārši! Kad gaidīju dēliņu, domāju, ka drīz pēc viņa dzimšanas atgriezīšos pie studijām un strādāšanas. Tomēr drīz vien manas domas mainījās, sapratu, ka gribu pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar dēlu tieši tagad, kad viņš vēl ir mazs. Manuprāt, tā ir lielākā un vērtīgākā dāvana, ko varu sniegt savam bērnam - mans laiks, uzmanība un kopā būšana gan fiziski, gan emocionāli.

Esmu pārliecināta, ka ta realitāte, kurā dzīvoju tagad ir tūkstoškārt labāka par to, kurā dzīvoju pirms tam. Nevar jau noliegt, arī šobrīd netrūkst daudz sadzīvisku rūpju, raižu un pienākumu, tomēr tas viss vairs nešķiet tik sarežģīts un grūti risināms. Ir daudz vieglāk pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, pieņemt notikumus un pārmaiņas. Dzīvoju ar sajūtu, ka esmu izkāpusi ārā no trakā vāveres riteņa un varu uzelpot. Varu teikt vislielāko paldies saviem Zaķu vīriešiem par to, ka viņi mainījuši manu dzīvi uz labo pusi.

Lai arī Jums izdodas īstenot pārmaiņas, kas darītu Jūsu dzīvi daudz labāku un piepildītāku!

Madara