Pirms gada žurnālā "Annas Psiholoģija" lasīju interviju ar Rīgas Lutera draudzes mācītāju Induli Paiču. Intervijas tēma bija gavēnis. Izlasot šo interviju, sapratu, ka iepriekš esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu - gavēni uztvēru kā laiku, kad sev jāaizliedz maksimāli daudz dzīves prieku un labumu. Saraksts bija garš - sākot ar ēdieniem un dzērieniem līdz pat aizliegumam izmantot sociālos tīklus un klausīties mūziku. Tās bija TĀDAS mocības! Dažbrīd jau kratīja drebulis aiz tam, cik ļoti gribējās to, ko biju sev aizliegusi. Bet par spīti tam izmocīju gavēņa laiku līdz galam. Minētā intervija man atvēra acis, parādīja, ka gavēņa jēga nav milzīgs aizliegumu saraksts, kas jāievēro. Izrādījās, ka gavēnim ir daudz dziļāka doma, un galvenais nav sevi mocīt līdz spēku izsīkumam.
Gavēnis sastāv no trim daļām, kas ir - lūgšanas, pati gavēšana un žēlastības dāvanas. Mēs lūdzamies, tātad dvēseli savienojam ar Dievu, mēs gavējam un iegūstam prāta skaidrību un koncentrēšanos savām lūgšanām. Un visbeidzot - mēs dalāmies ar žēlastības dāvanām. Tās, protams, var būt materiālas lietas, finansiāla palīdzība, bet vērtīgākā dāvana, ko varam pasniegt ir mūsu sirds siltums, prieks, mīlestība un uzmanība līdzcilvēkiem. Gavēnis ir darbs ar sevi, sevis sakārtošana, attīrīšana, sagatavošana svētkiem, gavēņa noslēgumam - Lieldienām (tas ir arī vēsturiskais pamats, jo agrāk tieši Lieldienas bija kristīgās pasaules galvenie, nozīmīgākie svētki, pirms tiem cilvēki 40 dienas gavēja jeb sagatavoja sevi Lieldienu piedzīvošanai).
Šogad gavēnis sākās 5. martā, tātad šī ir ceturtā gavēņa diena. Pirms pastāstīt kā man veicas, izklāstīšu uzdevumus, ko esmu sev devusi:
- no manas ēdienkartes izslēgti visa veida saldumi (galvenais iemesls - pārliekā aizraušanās ar to ēšanu. Kad saproti, ka dažu dienu pārtiec tikai no saldumiem, ir jāpieņem mēri!);
- kafijas patēriņš - 1 krūzīte dienā (man ļoti garšo kafija, tādēļ nolēmu tās daudzumu samazināt līdz minimumam);
- izlasīt šīs divas grāmatas:
Redziet, mans gavēnis nebalstās uz tradīcijām, tas ir manis pašas radīts. Nekas liels un vērienīgs. Galvenā doma - nomierināties, pieklust, iegrimt pārdomās, censties vairāk runāt ar darbiem, nevis vārdiem. Tomēr tas ir pārbaudījums man pašai. Pārbaudījums, kas liek paskatīties uz sevi un uz savu iekšējo pasauli, uz to, kas tur notiek un kāpēc notiek. Ko varu teikt pēc trim aizvadītām gavēņa dienām - tas prasa spēku (vairāk garīgu kā fizisku) pārkāpt sev pāri, nolikt savas vēlmes un vajadzības pie malā un pievērstiem kam nozīmīgākam. Priekšā vēl tāls ceļš ejams un daudzi pašas likti šķēršļi, kas jāpārvar. Bet es zinu, ka tas ir tā vērts!
Lai Jums šis Lieldienu gaidīšanas laiks pilns ar klusām pārdomām un svētīgiem brīžiem!
Madara
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru