Šī grāmata manās rokās nonāca pirms aptuveni diviem gadiem, kad to ievēroju grāmatnīcā un uzreiz arī nopirku. Toreiz iesāku lasīt, bet, sen aizmirsušos iemeslu dēļ, grāmatu nepabeidzu. Tomēr iespaids, kāds palika pēc izlasītā fragmenta, bija gana paliekošs, lai es ar prieku vēlreiz ķertos pie lasīšanas. Grāmata ir īpaša, jo tajā apkopota daļa Mātes Terēzes rakstīto vēstuļu saviem garīgajiem vadītājiem, draugiem un savām māsām. Šī korespondence atklāj cik liela bija Mātes ticība Dievam un cik lielas ciešanas viņu mocīja lielāko daļu dzīves, jo Dievs šķietami bija viņu pametis, atstājot tumsā un ciešanās.
Kā es varētu raksturotu Māti Terēzi? Viņa ir īstas, neviltotas un dziļas mīlestības pret Dievu iemiesojums. Viņa ir nesavtības, līdzcietības un pašaizliedzības iemiesojums. Savā pieticībā viņa nekad nepiedēvēja sev panākumus vai atzinību par izdarīto darbu, vienmēr apgalvojot, ka tas viss ir Dieva nopelns, bet viņa ir tikai necils zīmulis Viņa rokā. Māte Terēze ir (jā, tieši IR, nevis bija, jo viņa turpina dzīvot arī pēc nāves) apbrīnojama personība un viņas ticībai un paļāvībai uz Dievu nav robežu.
Māte Terēze mūžu pavadīja strādājot viņas izveidotajā Žēlsirdības misionāru kongregācijā, kas rūpējās par dzīves pabērniem, par nabadzīgākajiem no nabagiem, par bezpajumtniekiem, slimajiem, mirstošajiem, par visiem tiem, kurus sabiedrība uzskata par zudušiem un nevienam nevajadzīgiem. Māte Terēze un viņas māsas kļuva par cerību un gaismu šiem cilvēkiem, par glābiņu un iespēju tikt mīlētiem un cienītiem. Un Māte šos cilvēkus saprata vislabāk, jo tieši viņas dvēsele grima vientulībā un tumsā, jo tieši viņu Dievs bija atstājis, Viņa balss vairs neskanēja Mātes dvēselē. Tomēr viņa ticēja Dievam un ar prieku izcieta visas ciešanas un grūtības, visu apslēpjot ar smaidu un laipnību.
Turpmāk izrakstīju dažus Mātes Terēzes citātus un lūgšanas, kas mani visvairāk uzrunāja.
Turpmāk izrakstīju dažus Mātes Terēzes citātus un lūgšanas, kas mani visvairāk uzrunāja.
"Tiem, kas nav pārāk tālu tikuši, ejot pa mīlestības ceļu, var šķist, ka šī pilnīgā atdošanās Dieva gribai un dzīve saskaņā ar to nozīmē zaudēt savu brīvību. Bet ikviens, kas patiesi mīl, cenšas īstenot mīļotā gribu un izpildīt viņa vēlēšanās līdz pat niecīgākajiem sīkumiem."
"Kāpēc mums sevi pilnīgi jāatdod Dievam? Tāpēc, ka Dievs sevi ir atdevis mums. Ja Dievs, kas mums nekā nav parādā, ir gatavs mums dot ne mazāk kā sevi pašu, vai tad mēs Viņam pretī sniegsim tikai kādu daļiņu sevis? Pilnīgi atdot sevi Dievam ir veids, kā saņemt Viņu pašu. Es - Dievam, un Dievs - man."
"Nemeklējiet lielas lietas, dariet tikai mazas lietas, bet ar lielu mīlestību. Jo mazāks ir veicamais darbs, jo lielākai jābūt mūsu mīlestībai."
"Mēs varam atraidīt Jēzu, tāpat kā atraidām citus, - es Tev nesniegšu savas rokas, ar ko strādāt, savas acis, ar ko redzēt, savas kājas, lai dotos ceļā, savu prātu, lai mācītos, savu sirdi, lai mīlētu. Tu klauvē pie manām durvīm, bet es tās neatvēršu. Es tev nesniegšu savas sirds atslēgu."
"Ja es kādreiz kļūšu svētā, es noteikti būšu svētā no "tumsas". Es pastāvīgi būšu prom no Debesīm, lai iedegtu gaismu tiem, kas uz šīs zemes atrodas tumsā."
"Ja es kādreiz kļūšu svētā, es noteikti būšu svētā no "tumsas". Es pastāvīgi būšu prom no Debesīm, lai iedegtu gaismu tiem, kas uz šīs zemes atrodas tumsā."
"Klusuma auglis ir lūgšana,
lūgšanas auglis ir ticība,
ticības auglis ir mīlestība,
mīlestības auglis ir kalpošana,
kalpošanas auglis ir miers."
"Vadi mani maiga gaisma,
cauri tumsai, kas mani skauj;
nakts ir tumša, un mājas - tālu,
vadi mani maigā gaisma.
Vadi manus soļus, maigā gaisma.
Es nelūdzu, lai spētu redzēt pietiekami tālu,
man pietiek ar vienu soli, tikai ar pirmo soli."
/kardināls Džons Henrijs Ņūmens/
Māte Terēze saņēmusi daudzas starptautiskas balvas, atzinības rakstus un pagodinājumus, arī Nobela Miera prēmiju. Ja ir brīvs laiks, iesaku izlasīt viņas teikto runu, saņemot šo balvu. To atradīsiet TE.
Madara
Madara
