svētdiena, 2014. gada 27. aprīlis

Māte Terēze "Nāc, esi mana gaisma"



Šī grāmata manās rokās nonāca pirms aptuveni  diviem gadiem, kad to ievēroju grāmatnīcā un uzreiz arī nopirku. Toreiz iesāku lasīt, bet, sen aizmirsušos iemeslu dēļ, grāmatu nepabeidzu. Tomēr iespaids, kāds palika pēc izlasītā fragmenta, bija gana paliekošs, lai es ar prieku vēlreiz ķertos pie lasīšanas. Grāmata ir īpaša, jo tajā apkopota daļa Mātes Terēzes rakstīto vēstuļu saviem garīgajiem vadītājiem, draugiem un savām māsām. Šī korespondence atklāj cik liela bija Mātes ticība Dievam un cik lielas ciešanas viņu mocīja lielāko daļu dzīves, jo Dievs šķietami bija viņu pametis, atstājot tumsā un ciešanās.





Kā es varētu raksturotu Māti Terēzi? Viņa ir īstas, neviltotas un dziļas mīlestības pret Dievu iemiesojums. Viņa ir nesavtības, līdzcietības un pašaizliedzības iemiesojums. Savā pieticībā viņa nekad nepiedēvēja sev panākumus vai atzinību par izdarīto darbu, vienmēr apgalvojot, ka tas viss ir Dieva nopelns, bet viņa ir tikai necils zīmulis Viņa rokā. Māte Terēze ir (jā, tieši IR, nevis bija, jo viņa turpina dzīvot arī pēc nāves) apbrīnojama personība un viņas ticībai un paļāvībai uz Dievu nav robežu.




Māte Terēze mūžu pavadīja strādājot viņas izveidotajā Žēlsirdības misionāru kongregācijā, kas rūpējās par dzīves pabērniem, par nabadzīgākajiem no nabagiem, par bezpajumtniekiem, slimajiem, mirstošajiem, par visiem tiem, kurus sabiedrība uzskata par zudušiem un nevienam nevajadzīgiem. Māte Terēze un viņas māsas kļuva par cerību un gaismu šiem cilvēkiem, par glābiņu un iespēju tikt mīlētiem un cienītiem. Un Māte šos cilvēkus saprata vislabāk, jo tieši viņas dvēsele grima vientulībā un tumsā, jo tieši viņu Dievs bija atstājis, Viņa balss vairs neskanēja Mātes dvēselē. Tomēr viņa ticēja Dievam un ar prieku izcieta visas ciešanas un grūtības, visu apslēpjot ar smaidu un laipnību.




Turpmāk izrakstīju dažus Mātes Terēzes citātus un lūgšanas, kas mani visvairāk uzrunāja.




"Tiem, kas nav pārāk tālu tikuši, ejot pa mīlestības ceļu, var šķist, ka šī pilnīgā atdošanās Dieva gribai un dzīve saskaņā ar to nozīmē zaudēt savu brīvību. Bet ikviens, kas patiesi mīl, cenšas īstenot mīļotā gribu un izpildīt viņa vēlēšanās līdz pat niecīgākajiem sīkumiem."

"Kāpēc mums sevi pilnīgi jāatdod Dievam? Tāpēc, ka Dievs sevi ir atdevis mums. Ja Dievs, kas mums nekā nav parādā, ir gatavs mums dot ne mazāk kā sevi pašu, vai tad mēs Viņam pretī sniegsim tikai kādu daļiņu sevis? Pilnīgi atdot sevi Dievam ir veids, kā saņemt Viņu pašu. Es - Dievam, un Dievs - man."

"Nemeklējiet lielas lietas, dariet tikai mazas lietas, bet ar lielu mīlestību. Jo mazāks ir veicamais darbs, jo lielākai jābūt mūsu mīlestībai."

"Mēs varam atraidīt Jēzu, tāpat kā atraidām citus, - es Tev nesniegšu savas rokas, ar ko strādāt, savas acis, ar ko redzēt, savas kājas, lai dotos ceļā, savu prātu, lai mācītos, savu sirdi, lai mīlētu. Tu klauvē pie manām durvīm, bet es tās neatvēršu. Es tev nesniegšu savas sirds atslēgu."

"Ja es kādreiz kļūšu svētā, es noteikti būšu svētā no "tumsas". Es pastāvīgi būšu prom no Debesīm, lai iedegtu gaismu tiem, kas uz šīs zemes atrodas tumsā."

"Klusuma auglis ir lūgšana,
lūgšanas auglis ir ticība,
ticības auglis ir mīlestība,
mīlestības auglis ir kalpošana,
kalpošanas auglis ir miers."

"Vadi mani maiga gaisma,
cauri tumsai, kas mani skauj;
nakts ir tumša, un mājas - tālu,
vadi mani maigā gaisma.
Vadi manus soļus, maigā gaisma.
Es nelūdzu, lai spētu redzēt pietiekami tālu,
man pietiek ar vienu soli, tikai ar pirmo soli."
/kardināls Džons Henrijs Ņūmens/

Māte Terēze saņēmusi daudzas starptautiskas balvas, atzinības rakstus un pagodinājumus, arī Nobela Miera prēmiju. Ja ir brīvs laiks, iesaku izlasīt viņas teikto runu, saņemot šo balvu. To atradīsiet TE.

Madara

ceturtdiena, 2014. gada 24. aprīlis

Aizgājušo Lieldienu stāsts

Kad mājās ir mazs bērns, tad gribas viņam sagādāt gan svētku sajūtu, gan prieku. Un tieši tādēļ manas rociņas ķērās pie čaklas darbošanās! Lūk, neliels ieskats Zaķu Lieldienu noformējumā.

Madara

P.S. Dēlam ļoti patika krāsainās olas, tās no rociņām netika izlaiztas ne mirkli!






 





piektdiena, 2014. gada 18. aprīlis

Pumpurošanās

Pavasaris beidzot ir klāt. Tas atnesis siltu laiku, viltīgu vēju, pumpurošanos, asnu laušanos un pat pirmo ziedēšanu! Tā tas izskatās manā pusē!















Lai jauka pumpurošanās un ziedēšana!

Madara

otrdiena, 2014. gada 15. aprīlis

Dabas neapgāžamais likums

Sākot rakstīt šo blogu, apsolīju sev, ka te būs tikai pozitīvi ieraksti. Domāju, pasaulē jau tā ir tik daudz negatīvā, kāpēc gan man šos "krājumus" vēl papildināt? Bet kā nav dienas bez nakts, labā bez sliktā, tā nav arī prieka bez skumjām. Un te nu es esmu ar savām pārdomām par dzīvi un nāvi.

It kā pašsaprotami - cilvēks jau dzimstot ir lemts nāvei. Bet lielais vairums no mums dzīvo dzīvi daudz nedomājot par tās neizbēgamo galu. Arī es piederu pie šī vairuma. Tomēr, kad mūžībā aiziet kāds no ģimenes, draugiem, paziņām, tas nāk kā trieciens. Diemžēl arī manas pārdomas izraisījis šāds trieciens. Un vēl jo sāpīgāk, ka šis cilvēks bija tik jauns! Nespēju nedomāt par to, cik pēkšņi viss var mainīties - ir cilvēks un te viņa vairs nav. Un biedējošākais, ka tas var notikt ar jebkuru un jebkurā brīdī.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par pēcnāves dzīvi un reinkarnāciju. Ar prātu jau saprotu, ka būtībā esam nemirstīgi, mūsu dvēseles dzīvo mūžīgu dzīvi, ka cilvēkam nomirstot, viņa dvēsele dodas mājup, tomēr tas nemazina šoku, pārdzīvojumu un sāpes par šo aiziešanu, jo īpaši, ja jāzaudē ģimenes loceklis. Visgrūtāk ir vecākiem, jo nekas nevar būt briesmīgāks kā zaudēt savu bērnu. Grūti ir mums, kas paliekam, tam, kurš aizgājis jau ir viegli un labi. Agrāk vai vēlāk mums visiem jātiek galā ar zaudējumiem. Un reizi par visām reizēm jāsāk dzīvot pilnasinīga dzīve, lai, pienākot mūsu stundai, nebūtu ne kripatas žēluma vai rūgtuma.

Visdziļākā līdzjūtība Pīču ģimenei zaudējot savu mīļoto dēlu un brāli!

Madara