Grāmatu svētnīca * Book sanctum

Ziniet, grāmatas un lasīšanas vienmēr bijusi mana kaislība. Ja man būtu jāizvēlas, ko nopirkt - drēbes vai grāmatu - es noteikti iegādātos grāmatu! Un lasīšana... Tā ir viena no aizraujošākajām nodarbēm, ko zinu! Kad lasu, liekas, ka izdzīvoju neskaitāmas dzīves un jūtu visas iespējamās emocijas, un manai fantāzijai nav robežu! Tad nu ir tikai saprotami, ka grāmatām arī mājās jāatvēl goda vieta, un es zinu, ka reiz arī manām grāmatām tāda būs, bet šobrīd dalīšos ar dažām skaistām un iedvesmojošām idejām par savu sapņu mājas bibliotēku!

***

Books and reading have always been a pashion for me. If I had to choose to buy clothes or books I would definitely buy books! And reading... Reading is one of the most exciting things in the world! Reading books I can live thousands of lives, feel all the possible emotions and there are no boundaries to my imagination. So it's just understandable that books need some very special place in the house. At the moment my books don't have this special place, but here are some interesting that I would like to realize!

Madara

Foto: pinterest.com

Lieldienu prieks * Easter joy

Šogad Lieldienām gatavojāmies laicīgi! Un, iesaistoties visai ģimenei, rezultāts iznāca ļoti skaists un krāsains. Bet vislielākais ieguvums tomēr ir redzēt bērna laimīgās acis un smaidu, kad viņam ir iespēja darboties līdzi, radot dekorus un izrotājot istabas, krāsojot olas un pēc tam tās ejot meklēt!

Ceru, ka arī Jums Lieldienas izdevās skaistas, krāsainas un prieka pilnas!

***

This year we started preparing for Easter timely. And when all family took part in this process the result become very beautiful un colorful. But the biggest gain is to see how happy is my child when he makes Easter decorations, when he colors eggs and later search for them!

I hope you had beautiful, colorful and joyful Easter!

Madara

Jautājumi / Questions

pinterest.com

Viss, kas mums pieder, ir šis mirklis! Un nekas vairāk. Bet kāpēc tad es dzīvoju tā it kā man piederētu mūžība? Tā it kā mana dzīve nekad nebeigsies? Kāpēc atkal un atkal atlieku to dzīvi kādu patiesi vēlos? Un kāpēc visus šos jautājumus sev uzdodu tikai tad, kad saskaros ar kāda cilvēka zaudējumu? Un vēl es sev vaicāju, vai tiešām Dievs darījis gudri paturot pie sevis to, cik garš mūžs mums katram atvēlēts? Varbūt, zinot savas dzīves ilgumu, mēs vairāk novērtētu ne tikai laiku, kas mums dots, bet arī cilvēkus un notikumus, kas ir mūsu dzīvē? Bet varbūt arī ir labāk, ka nezinām savas dzīves ilgumu. Bet zinu to, ka beidzot gribu atvērt acis un saprast, ka tieši šis brīdis ir tas, kurā jādzīvo, jārada un jārīkojas. Jo, kā jau teicu, nekas vairāk par šo mirkli mums nepieder.

Everything we got is this moment! And nothing else. But why do I live as if I own all eternity? Why do I live like my life will never end? Why do I keep delying a life I want to live over and over again? And why do I ask all these questions just now when I have lost someone? I keep questioning to myself whether God did the right thing to disclose our life expectancy from us? Maybe  if we know how long we will live, we would more appreciate the time, people and events that are given to us. But maybe it's better not to know how long will be our life.

As I said, everything we got is just this moment and we have to understand that we can live, create and enjoy the life only in this moment.

Madara