Gavēņa dienasgrāmata, 2. daļa

Kad sākas gavēnis, liekas, ka tas nekad nebeigsies. 40 dienas tomēr nav nekāds joks! Taču galvenais ir sākt, tad dienas pašas skrien, un nepaspēj ne attapties, kad teju puse laika jau cauri. Un kāds ir kopsavilkums? Nemānīšos, esmu arī sagrēkojusies! Piemēram, aizvadītajā nedēļas nogalē. Zināju, ka iespējams šāds "atkritiens" atpakaļ, tomēr nepārdzīvoju, ka tā sanācis, jo tagad daudz skaidrāk redzu, ka mana dzīve šajās 20 gavēņa dienās ir uzlabojusies. Ēdot saldumus un dzerot vairākas krūzītes kafijas dienā nesajutu to gandarījumu un svētlaimi kādu biju iztēlojusies, kad liedzu sev šos priekus. Sapratu, ka bez tā visa neko nezaudēju, tikai iegūstu! Un tas mani iedrošina turpināt savu uzsākto ceļu!

Lai Jums skaists šis pavasara laiks!

Madara

Gavēņa dienasgrāmata, 1. daļa

Pirms gada žurnālā "Annas Psiholoģija" lasīju interviju ar Rīgas Lutera draudzes mācītāju Induli Paiču. Intervijas tēma bija gavēnis. Izlasot šo interviju, sapratu, ka iepriekš esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu - gavēni uztvēru kā laiku, kad sev jāaizliedz maksimāli daudz dzīves prieku un labumu. Saraksts bija garš - sākot ar ēdieniem un dzērieniem līdz pat aizliegumam izmantot sociālos tīklus un klausīties mūziku. Tās bija TĀDAS mocības! Dažbrīd jau kratīja drebulis aiz tam, cik ļoti gribējās to, ko biju sev aizliegusi. Bet par spīti tam izmocīju gavēņa laiku līdz galam. Minētā intervija man atvēra acis, parādīja, ka gavēņa jēga nav milzīgs aizliegumu saraksts, kas jāievēro. Izrādījās, ka gavēnim ir daudz dziļāka doma, un galvenais nav sevi mocīt līdz spēku izsīkumam.

Gavēnis sastāv no trim daļām, kas ir - lūgšanas, pati gavēšana un žēlastības dāvanas. Mēs lūdzamies, tātad dvēseli savienojam ar Dievu, mēs gavējam un iegūstam prāta skaidrību un koncentrēšanos savām lūgšanām. Un visbeidzot - mēs dalāmies ar žēlastības dāvanām. Tās, protams, var būt materiālas lietas, finansiāla palīdzība, bet vērtīgākā dāvana, ko varam pasniegt ir mūsu sirds siltums, prieks, mīlestība un uzmanība līdzcilvēkiem. Gavēnis ir darbs ar sevi, sevis sakārtošana, attīrīšana, sagatavošana svētkiem, gavēņa noslēgumam - Lieldienām (tas ir arī vēsturiskais pamats, jo agrāk tieši Lieldienas bija kristīgās pasaules galvenie, nozīmīgākie svētki, pirms tiem cilvēki 40 dienas gavēja jeb sagatavoja sevi Lieldienu piedzīvošanai).

Šogad gavēnis sākās 5. martā, tātad šī ir ceturtā gavēņa diena. Pirms pastāstīt kā man veicas, izklāstīšu uzdevumus, ko esmu sev devusi:

1. no manas ēdienkartes izslēgti visa veida saldumi (galvenais iemesls - pārliekā aizraušanās ar to ēšanu. Kad saproti, ka dažu dienu pārtiec tikai no saldumiem, ir jāpieņem mēri!);
2. kafijas patēriņš - 1 krūzīte dienā (man ļoti garšo kafija, tādēļ nolēmu tās daudzumu samazināt līdz minimumam);
3. izlasīt šīs divas grāmatas:

Redziet, mans gavēnis nebalstās uz tradīcijām, tas ir manis pašas radīts. Nekas liels un vērienīgs. Galvenā doma - nomierināties, pieklust, iegrimt pārdomās, censties vairāk runāt ar darbiem, nevis vārdiem. Tomēr tas ir pārbaudījums man pašai. Pārbaudījums, kas liek paskatīties uz sevi un uz savu iekšējo pasauli, uz to, kas tur notiek un kāpēc notiek. Ko varu teikt pēc trim aizvadītām gavēņa dienām - tas prasa spēku (vairāk garīgu kā fizisku) pārkāpt sev pāri, nolikt savas vēlmes un vajadzības pie malā un pievērstiem kam nozīmīgākam. Priekšā vēl tāls ceļš ejams un daudzi pašas likti šķēršļi, kas jāpārvar. Bet es zinu, ka tas ir tā vērts!

Lai Jums šis Lieldienu gaidīšanas laiks pilns ar klusām pārdomām un svētīgiem brīžiem!

Madara

Realitāte

Vakar vakarā ar māsu izvērtās visai spraiga saruna. Runājām par to, ka nav iespējams kaut ko mainīt savā dzīvē, jo nav jau izvēles. Un tā vārds pa vārdam, līdz sarunas kulminācijā māsa man saka:" Madara, tu laikam esi atrauta no realitātes!" Un man vairs nebija, ko teikt.

Atrauta no realitātes... Var jau būt, ka tā, bet tas nenozīmē, ka šī realitāte ir zudusi arī no manas atmiņas. Ļoti spilgti atceros savu neseno dzīvi ar darbu, studijām un visu pārējo. Celšanās uz darbu četros no rīta, kam seko garas stundas, kas pavadītas uz kājām, skriešana uz transportu (reizēm arī bezcerīga skriešana tam pakaļ), studijas, mājasdarbi, kursadarbi, neskaitāmas kafijas krūzes, pārgurums un negulētas naktis. Nemitīga kustība, skriešana, steidzami darbi, kuri nekad nebeidzas. Un kur tad vēl attiecības ar mīļoto vīrieti, tikšanās ar draugiem, sarunas ar ģimenes locekļiem... Plus vēl tam - naudas nekad nav tik daudz, cik vajag! Tikpat nebeidzami kā darbi ir arī rēķini un ikdienas tēriņi - īre, komunālie maksājumi, sabiedriskais transports, telefona rēķini, interneta rēķini, ēdiena pirkšana, automašīnas uzturēšana, kredīts. Ak, jā, bet gribas taču būt arī skaistai! Tātad piesummējam apģērbu, apavus, manikīru, pedikītu, vaksu un reizi pa reizei arī frizieri. Tas viss saveļas lielā, lielā vāvers ritenī, kas nekad nebeidz griezties un piespiež skriet arvien ātrāk un ātrāk! Bet kā tad ar iekšējo pasauli? Ar garīgumu, mieru, līdzsvaru un saskaņu? Kā ar atpūtu un vaļaspriekiem? Un vienkāršu būšanu?

Ilgi tas viss bija mana vienīgā realitāte. Tomēr nu jau kādu laiku mana dzīve ir krasi mainījusies. Par viesiem 180 grādiem! Kā jau minēju, pēc dēla nākšanas pasaulē, pārcēlāmies uz laukiem, savu dzimto pusi. Šie tiešām ir īsti lauki, mazs pagastiņš Latvijas nomalē. Un kāda ir mana šī brīža realitāte? Lielākā daļa manas dienas paiet rūpējoties un audzinot dēlu. Jā, darāmā ir daudz, vēl jo vairāk tādēļ, ka vīrs nevar palīdzēt, viņam tāds darbs, kas noris prom no mājām. Tomēr dzīve, kas man ir tagad, nav salīdzināma ar to, kāda tā bija agrāk. Viss notiek daudz lēnāk, mierīgāk, apkārt valda klusums un absolūts steigas trūkums. Man beidzot ir laiks sev, savām domām, grāmatu lasīšanai, rokdarbiem, pastaigām, sarunām ar tuviniekiem un draugiem. Visam tam, kam agrāk laiku nespēju atrast. Bet pats lielākais ieguvums ir laiks, kas pavadīts kopā ar dēlu. Reiz draudzene vaicāja, vai man negriboties atkal strādāt. Un mana atbilde bija - nē, negribas gan! Viņa izbrīnījās - kā tad tā? Pavisam vienkārši! Kad gaidīju dēliņu, domāju, ka drīz pēc viņa dzimšanas atgriezīšos pie studijām un strādāšanas. Tomēr drīz vien manas domas mainījās, sapratu, ka gribu pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar dēlu tieši tagad, kad viņš vēl ir mazs. Manuprāt, tā ir lielākā un vērtīgākā dāvana, ko varu sniegt savam bērnam - mans laiks, uzmanība un kopā būšana gan fiziski, gan emocionāli.

Esmu pārliecināta, ka ta realitāte, kurā dzīvoju tagad ir tūkstoškārt labāka par to, kurā dzīvoju pirms tam. Nevar jau noliegt, arī šobrīd netrūkst daudz sadzīvisku rūpju, raižu un pienākumu, tomēr tas viss vairs nešķiet tik sarežģīts un grūti risināms. Ir daudz vieglāk pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, pieņemt notikumus un pārmaiņas. Dzīvoju ar sajūtu, ka esmu izkāpusi ārā no trakā vāveres riteņa un varu uzelpot. Varu teikt vislielāko paldies saviem Zaķu vīriešiem par to, ka viņi mainījuši manu dzīvi uz labo pusi.

Lai arī Jums izdodas īstenot pārmaiņas, kas darītu Jūsu dzīvi daudz labāku un piepildītāku!

Madara